14 06 1941

убийство отцов

Alks Andris dzimis 1937 gadā.

Esmu dzimis 1937. gadā.

Man bija divi brāļi un māsa tagad dzīvs ir vecākais brālis.

 

Алкс Андрис родился в 1937 году.


У меня было 2 брата и сестра.

Старший брат тоже жив.

В 1941 году нас арестовали в Риге, на улице Заубес, 2.

Мне было 4 года.

Отвезли нас на станцию Шкиротава , там рассортировали.

Alks Andris Oskara d.,
dz. 1937,
lieta Nr. 15703,
izs. adr. Rīgas apr., Rīga, Zaubes iela 2-1 ,
nometin. vieta Novosibirskas apg., Parabeļas raj.,
atbrīvoš. dat. 1946.07.15

 


 

 

Дети Сибири ( том 1 , страница 35  ):

мы должны были об этом рассказать... : 
воспоминания детей, вывезенных из Латвии в Сибирь в 1941 году :
724 детей Сибири Дзинтра Гека и Айварс Лубаниетис интервьюировали в период с 2000 по 2007 год /
[обобщила Дзинтра Гека ; интервью: Дзинтра Гека, Айварс Лубаниетис ; 
интервью расшифровали и правили: Юта Брауна, Леа Лиепиня, Айя Озолиня ... [и др.] ;
перевод на русский язык, редактор Жанна Эзите ;
предисловие дала президент Латвии Вайра Вике-Фрейберга, Дзинтра Гека ;
художник Индулис Мартинсонс ;
обложка Линда Лусе]. Т. 1. А-Л.
Точный год издания не указан (примерно в 2015 году)
Место издания не известно и тираж не опубликован.
- Oriģ. nos.: Sibīrijas bērni.

 

  


The Occupation of Latvia [videoieraksts] = Оккупация Латвии : 
(1917-1940 годы) : видеофильм / реж. Дзинтра Гека ; авт. Андрис Колбергс.

Точный год издания не указан
[Диск включает 3 части: 1 ч.: 1917-1940 годы ; 2 ч.: 1941-1945 годы. ; 3 ч.: 1946-1953 годы]На обложке ошибочно указан исторический период: (1917-1940 годы), относящийся только к первой части.
Весь рассматриваемый период: 1917-1953 годы
Регионы: PAL

 https://nekropole.info/lv/Oskar-Alks

 

Dzimšanas datums:09.03.1901 
Miršanas datums:02.07.1982 
Tēva vārds:OttoPapildu vārdi:Оскар Оттович АлксKategorijas:Padomju represiju (genocīda) upurisTautība: latvietis

 

Dzimis 1901. gadā Jaungulbenes Ošupos rentnieka ģimenē. Bijis ģimenē otrais dēls.

Pēc Lubānas augstākās tautskolas beigšanas 1918. gadā mācījies Cēsu reālskolā. 1919. gada jūnijā un jūlijā kā Cēsu Skolnieku rotas brīvprātīgais cīnījies kaujās pret landesvēru. Būdams Latvijas karaskolas kadets, piedalījies Rīgas aizstāvēšanā un Bermonta karaspēka sagrāvē 1919. gada oktobrī un novembrī.

Alkšņa vadītās ķirurģijas fakultātes klīnikas audzēknis, kurš Dr. Mucenieka vadībā nostrādāja vēl 3 gadus kā subasistents. Vēlāk viņš pārgāja uz ginekoloģiju, drīz pēc tam piegriežoties savās publikācijās tautas dzīvā spēka jautājumam. Uzņemoties Latvijas skolotāju slimo kases uzticības ārsta pienākumus un līdz ar to "Nākotnes spēka" atb. redaktora pienākumus, ciešāk iesaistījās sabiedriskā darbā. Alks bija Veselības departamenta direktors no 1935. - 1940. gadam. Šajā amatā viņš noorganizēja Veselības departamenta darbu, pakļaujot tam arī slimo kasu lietas un apdrošināšanu negadījumos. Izstrādāja un ieveda dzīvē "Latvijas ārstniecības likumu".

1941. gadā deportēts uz Urāliem (Permas apgabalu) un

 

1948. gadā - uz Sibirijas ziemeļiem (Severojeņisejsku Krasnojarskas novadā).

 

Kā Urālos, tā Sibirjā viņam nācās strādāt ķirurga un ginekologa darbu dažkārt visai primitīvos taigas apstākļos. Visos šajos "lāču kaktos" nācās veikt arī ļoti sarežģītas ķirurģiskas un ginekoloģiskas operācijas, līdz ar to paceļot medicīnu līdz Rīgas ķirurgu un ginekologu līmenim. Protams, to izjuta darba tauta un saprata arī administrācija. Nācās veikt arī medicīnas propagandas un profilakses darbu. lemantojis iedzīvotāju pilnīgu uzticību un administrācijas atzinību, Dr. Alks pēc 20 gadu ārsta darbības un svaidīšanas polārā loka tuvumā atgriezās dzimtajos krastos "pelnītā atpūtā". Dr. O. Alks miris 1982. g. 2. jūlijā.

Sieva - Milda, bērni - Modris, Dzintris, Laima, Andris.

Izsūtīts uz: Красноярский кр., Мотыгинский р-н, прииск Елизаветинский.

Avots: Красноярское общество "Мемориал"

          Latviešu ārstu un zobārstu apvienības apkārtraksts, 1982

          Atpūta, 22.11.1935

          https://www.vestnesis.lv/ta/id/18895

 

Mūži. Leģendas. Mūžība

 

AL2.JPG (24366 BYTES)Oskars Alks 1953.gadā. Vēl aizviem mūža nometinājumā Sibīrijā

CE1.JPG (42452 BYTES)Skolnieku rotas ziņnesis Ādolfs Lasmanis ar vāciem atņemto divriteni

Foto: Andris Sproģis, "LV"

Turpinājums.

Sākums "LV" 22.06.1999., Nr.200/207

Dzīve un romāns reizēm ir dvīņi

Ļoti daudz no tikko izlasītā var uziet arī romānā "Dvēseļu putenis". Protams, Aleksandra Grīna lieldarba galveno varoņu skatījuma paspilgtinātajā izklāstā un rakstnieka savdabīgā stila nerimtīgajā notikumu plūdumā.

Kopumā Oskara Alka atmiņu stāsts "Mūžs viesuļu vērpetēs" izlasāms žurnālā "Karogs" (1990.g. nr.3–4).

Ko mēs vēl zinām par Oskaru Alku bez diviem četrciparu skaitļiem, kas norāda cilvēka šaisaulē nākšanas un tās atstāšanas gadus?

Dzimis 1901. gadā Jaungulbenes Ošupos rentnieka ģimenē. Bijis ģimenē otrais dēls. Pēc Lubānas augstākās tautskolas beigšanas 1918. gadā mācījies Cēsu reālskolā. 1919. gada jūnijā un jūlijā kā Cēsu Skolnieku rotas brīvprātīgais cīnījies kaujās pret landesvēru. Būdams Latvijas karaskolas kadets, piedalījies Rīgas aizstāvēšanā un Bermonta karaspēka sagrāvē 1919. gada oktobrī un novembrī.

Pēc karaskolas beigšanas 1920. gadā nokārtojis vidusskolas gala eksāmenus un iestājies Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. Specializējies ķirurģijā un ginekoloģijā. Strādājis par ārstu Rīgā. No 1935. līdz 1940. gadam bijis Latvijas Labklājības ministrijas Veselības departamenta direktors.

Un tad nāca 1941. gada 14. jūnijs. Bezgalgarajā mocekļu sarakstā bendes bija paredzējuši vietu arī Oskaram Alkam. Līdz ar sievu un četriem bērniem.

Rindas no atmiņu stāsta:

"1941. gada 14. jūnijā mūsu lauku mājās Gundegās ar smago mašīnu iebrauca pieci bruņoti vīri, lai mani ar bērniem aizvestu nezināmā virzienā. Sagatavoties vajadzēja nepilnas stundas laikā. Mana dzīvesdrauga tajā brīdī nebija mājās. Mazie bērniņi tika agrā rīta stundā izcelti no gultas, steigā saģērbti. Dzintris bija ganos, viņš sadzina lopus mājās, lai mums pievienotos. Kad man paziņoja, ka tieku arestēts, lai vestu mani projām ar visiem bērniem, sašutumā teicu, ka nekā cilvēcīga no šāda veida rīcības nevar sagaidīt.

Manai depresijai nebija robežu. Steigā paķērām šo to no apģērba, lai dotos baigajā ceļā. Jaunākajam no maniem četriem bērniem bija 4 gadi, vecākajam 14. Prātā palicis, ka abi skolnieki Modris un Dzintris centās paņemt sev līdzi skolas grāmatas un burtnīcas. Izmisums. Starp mūsu sargiem bija trīs latvieši. Visiem bendes noskaņojums. Cilvēcīgāks izskatījās kokainais kareivis mongolis, kurš uzkrita ar savu vienaldzību. Tomēr palika iespaids, ka tieši viņam ir pilnīgi viena alga, kāda pavēle jāpilda. Nekā nesapratu. Nevarēju saprast. Tikai tad, kad ieraudzīju cilvēku masas, kas bija tādā pašā stāvoklī kā mēs, sāku īsti saprast, ka šoreiz tā ir visas tautas nelaime. Tie bija masu aresti, ieskaitot bērnus un vecīšus. Tā bija tautas iznīcināšana, Bērtuļa naktij līdzīga.

Pamatīgās kratīšanas Gundegās un Rīgas dzīvoklī nekā nedeva. Kāds no arestētājiem bija centies paslēpt savā kabatā manas aproču zelta pogas, bet mūsu uzticamā aukle Alija to bija ieraudzījusi un atņēmusi. Zaglis, saķerts pie rokas, taisnojās, ka šis noņēmis no nakts galdiņa, lai nepazūdot. Kad viss tiek zaudēts, šādus sīkumus nevajadzētu atcerēties, tomēr tas ir raksturīgs sīkums. Tāpat iebāza kabatā dēla Modra fotoaparātu. Kad atrada pretgāzu masku, gandrīz vai uzgavilēja, ka atrasti "kara materiāli".

Ne ieročus, ne citus kompromitējošus materiālus neatrada. Tomēr bija atraduši pierādījumu, ka man esot bise. Bēniņos glabājās trušu ādas, un viņi centās man iegalvot, ka tās esot zaķu ādas.

Rīgas dzīvoklī mūs panāca mans dzīvesdraugs, lai dotos kopā ar mums drūmajā ceļā. (..)

Otrajā rītā ģimenes šķīra no tēviem. Laimītei māmiņa nogrieza bizītes, kas tagad bija liekas. Kad Laimīte šīs bizītes man dāvināja, sāpīgi sarāvās sirds, lai gan gribējās ticēt, ka tā nebūs mūsu pēdējā tikšanās. Smaga, smaga bija šī šķiršanās un atvadīšanās.

Līdzpaņemto drēbju nastu atstāju ģimenei, sev paturot nelielu vilnas segu. Mēs bijām bez naudas. Sadalījām tos pārdesmit rubļus.

Veselu mokpilnu gadu un vairāk par savējiem nekā nezināju. Otrā gada sākumā saņēmu vienu no daudzajām uz visām pusēm rakstītajām vēstulēm. Pārāk lielā postā un trūkumā bija iedzīta mana ģimene. Narimā. Tāds pats un līdzīgs liktenis skāra daudzas, daudzas Latvijas iedzīvotāju ģimenes.

Ar Dzintri un Andri satikāmies pēc astoņiem gadiem, ar manu dzīvesdraugu pēc 13 gadiem, ar dēlu Modri pēc 17 gadiem. Mūsu dārgumiņu, eņģelim līdzīgo meitiņu, vairs neredzēju.

Un mūsu ģimenes liktenis taču vēl galu galā bija no "laimīgākajiem"."

Laimīgāks? Var jau uz dzīvi raudzīties arī tā. Jo no daudzām ģimenēm neatgriezās neviens. Cik latviešu vīru bendes piebeidza ar šāvienu galvā? Un pat ar naglu pakausī?! Tādu galu čekas mocībās1941. gadā pieredzēja Oskara Alka draugs un karabiedrs Brīvības cīņās Jānis Steps.

Protams, par to visu vairs neatrast ne vārda Aleksandra Grīna darbos. Jo arī rakstnieku, tāpat kā daudzus citus, ierāva un samala šajā Golgātas ceļā.

Oskars Alks nonāca vergu nometnē, ārste Milda Alka ar meitiņu Laimu un dēliem — izsūtījumā. Laima nomira 1942. gadā. Milda Alka jau pēc kara tika notiesāta uz desmit gadiem spaidu darbos. Ģimenes galvu no neglābjamas bojāejas pasargāja gan veiksme, gan tas, ka viņš bija teicams ārsts, kura pakalpojumi bieži vien bija nepieciešami arī nāves nometņu priekšniecībai un sargiem.

Dzimtenē Oskars Alks atgriezās 1961. gada 14. jūnijā. Tieši pēc divdesmit svešumā un nebrīvē nomocītiem gadiem.

 

 

лица депортации 1941 года