14 06 1941

Каулиня Евгения родилась в 1932 году.

Я Евгения Каулиня.

Родилась я в посёлке Воркали Сакстагальской волости.

В 1940 году отец был волостным старостой, за что и поплатился, айзсаргом он не был.

страница 916

Я Евгения Каулиня. Родилась я в поселке Воркали Сакстагалской волости. В 1940 году отец был волостным старостой, за что и поплатился, айзсаргом он не был. Когда пришли русские, его с должности уволили - волостным старостой назначили другого.

Мать с отцом говорили, что будут вывозить, и нам, детям, сказали, чтобы мы не болтали о том, что слышали. Как-то утром звонят. У отца, как у волостного старосты, был телефон, такой, который ручкой крутят. Позвонил человек, который с отцом раньше работал в волости, видно, он его и сдал, позвонил как-то и спрашивает: «Каулиньш, что ты сегодня делаешь?» - «Пойду боронить. А что вы хотели?» - «Ничего, просто узнать, как ты живешь». Мы с мамой с утра пошли в Цискадскую церковь. На полпути нас догнал старший брат Константине на велосипеде, с каким-то чужим мужчиной, и сказал, что мы должны вернуться домой. Пришли, а там все разворочено, дверца плиты нараспашку, не знаю, что они там искали, у отца не было никакого оружия. Те, кто нас вывозил, сказали, чтобы взяли с собой как можно больше вещей, и швейную машинку тоже. Они расстелили простыни и сами помогали собираться. Мама сказала: «Куда повезут? Отвезут и расстреляют, больше ничего».

Я тогда Резекне не знала, оказалось, нас привезли в Резекне и там разлучили. Отца в один вагон, нас с мамой и братом, которому было 14 лет, - в другой. Эшелон был длинный, по одну и другую сторону нары, людей полным-полно. Помню, что у всех были продукты - хлеб, сало, помню, что в пятницу поезд останавливался, давали суп и кашу, а в супе

плавали куски мяса. Женщины говорили: как пятница, так они нам суп с мясом дают.

Долго ли ехали, не помню, помню только уже Красноярск. В дороге женщины еще спрашивали: «Где наши мужья?». Им отвечали: «За вами идет поезд, где ваши мужья». Женщины говорили, что все вещи у них, хоть какую подушку передать. Отвечали: ничего не надо, у них все есть.

В Красноярске нас высадили на большой площади, там дня дни пробыли. Не помню. Помню только, что приехали машины, нас усадили и повезли дальше. Привезли нас в Дзержинск и пять или шесть семей поселили в колхозном доме, все спали на полу.

Была с нами семья Вайводсов из Каунате - у нее было пятеро маленьких детей и сама еще в положении. Самый младший ребеночек умер, и мой брат сколотил ему гробик. Какое-то время жили там. В Дзержинском было много евреев, они узнали, что всех мужчин запихнули в Вятские лагеря в Кировской области. Все женщины, и мама тоже, начали писать туда письма. В 1942 году мы получили от отца письмо - его принесла женщина, у которой мы жили, так как она работала на почте, а отец письмо написал «до востребования». С того времени мы начали переписываться. В 1944 году отца выпустили из лагеря - «сактирован по болезни», так было написано. В Латвии еще были немцы, и он приехал к нам в Дзержинское. Сказал: когда выпустили, дали буханку хлеба и сколько-то копеек, чтобы доехать до Дзержинска. И он тяжело заболел, был он весь кожа да кости. Узнать невозможно. В лагере, он сам видел, за ночь по 30 человек умирало. Заключенные с утра рыли траншеи и голые трупы

страница 917

бросали прямо в эти траншеи. Он понимал, что выжить здесь не удастся, но тут спросили: есть хлебопек? Отец сказал: «Да, я умею печь хлеб». Хлеб он никогда не пек, но видел, как печет хлеб мама. В пекарне он уже мог поесть. Рассказывал: «Иной раз испеку лепешку, положу на живот под тюремную «пижаму», отнесу в камеру». Носить было страшно, обыскивали, а потерять такую работу тоже не хотелось. Так-то его узнать можно было, когда он приехал, но он тут же подхватил дизентерию.

Недолго ходила в школу. Бумаги не было, писали на газетах. Одежду мама меняла на картошку, молоко или муку, кто что давал. Обувь - какая обувь, я в одних туфельках приехала. Здесь я окончила 1-й класс, там пошла во 2-й, по-русски говорила, вокруг наших Воркалей были русские деревни, а вот письмо не поддавалось, и меня снова перевели в 1-й класс.

Отца положили в больницу, медсестрой работала там Валя Пауре из Сакстагалской волости. В больницу он дошел сам, больница была за речкой. Пока там лежал, не мог ходить. Валя сказала: «Забирай домой, давай все, что есть, ничего не остерегайся». Из больницы его привезли на быках, выглядел он хуже, чем после лагеря. В то время как раз пала лошадь, и мама давала отцу это мясо, иной раз мучки - овсяной лузги. Отец стал подниматься и выжил, стало легче.

Перед приездом отца жили в землянке, когда отец приехал, стали жить в баньке. Посередине была небольшая чугунная печка. Отец устроился сторожем на скотобойню, помогал и забивать, и старший брат устроился там работать. И вот мама ночью пойдет на эту «бойню», это километрах в двух от того места, где мы жили. Там отец украдет то ножку, то голову - это не считалось, сбоку что-то отрежет, жить стало легче.

В 1946 году детей увозили домой, но брали только сирот. А у нас и мама, и папа, нас не взяли. Но они познакомились с милиционером и договорились «по блату», тот нас взял и в 1946 году привез в Ригу. В Риге нас приняла мамина двоюродная сестра. В нашем доме оставалась жить мамина мама, так как фамилия ее была Ивановская, а в списках были только Каулиныпи. Туда пришла жить и дочь папиного брата с сыном, надо было хлеб убирать, за скотиной ухаживать. У отца было пять коров, четыре лошади, 22 гектара земли, жили довольно богато. Мы приехали и стали жить

в своем доме, нас прописали. Отец и мама приехали уже в 1947 году. У отца паспорт был, так как он из лагеря освободился, а у мамы паспорта не было. Но она сказала: «Чего ждать, раз отпустили, надо быстрее уезжать, там паспорт выправим». Но оказалось, что мама оттуда бежала. Отправили телеграмму в Дзержинское, чтобы прислали документы, что она свободна, так как был закон: если муж в лагере умер или освободился, то семья свободна и может уезжать.

Мы прожили три года, и маму начали искать, но мама написала, что она Паулиня, а не Каулиня, не знаю - нарочно или случайно. И они по всей Латвии искали Антонину Паулиню, но в конце концов маму нашли. Это было уже в конце 1949-го или начале 1950 года. Маму взяли. Она долго сидела в Резекне, отец ездил в тюрьму. Он, как человек честный, сказал: «Первый раз жена пострадала из-за меня, берите и меня». Это я нашла в архивных бумагах - что он вызвался добровольно. Прошел месяц, отец работал амбарщиком - в нашем амбаре хранилось колхозное зерно. Я была в школе, в Сакстагалсе, меня забрали с уроков. Вошел классный руководитель и сказал: «Каулиня, возьми портфель, за тобой приехали». Я сразу поняла. На отцовской лошади отвезли меня домой, часов пять ждали, пока отец под расписку сдавал зерно. С собой могли взять все, что хотели. Сосед увез нас на двух подводах; ему велено было эту семью доставить в Резекне. Было очень много одежды, хлеб, копченое сало - все сложили в

страница 918

мешок. Старший брат работал трактористом, его не было дома, забрали только отца, меня и младшего брата и отвезли в тюрьму, в Резекне. Старшего брата искали с неделю. Соседи сказали ему, чтобы домой не ходил, семью арестовали, заберут и тебя. В конце концов его нашли и сняли прямо с трактора.

Его даже домой переодеться не пустили, арестовавший брата был страшно сердит, что пришлось так долго искать арестованного.

Меня ввели в камеру, было темно, в камере нары. Женщины сразу спросили, откуда. Были там и те из Сакстагалса, с кем мы были в ссылке в первый раз. Я говорю: «Я дочка Каулини». Матушка Элза говорит: «А ты что здесь делаешь?» -«А мамы нет?» - «Нет, мы уж думали, что она в субботу в баньке парится, ее из камеры увели. Сказали: собирайся, с вещами». Взяли нас всех. Оказалось, маму перевели в другую камеру. Женщины сказали - пиши оперуполномоченному, чтобы соединили с мамой. Перевели меня ночью, но мамы и там не оказалось: ее уже отправили по этапу. Нас держали, пока не нашли старшего брата. И поехали мы по пересылкам: Рига, Омск, Челябинск, Куйбышев. Отец говорил: когда входишь в камеру, смотри, может, мы маму догоним. В поезде мы были вместе с отцом. В Куйбышеве вошли в камеру с еще одной женщиной. Нары в три этажа, все занято, негде ни сесть, ни лечь. Смотрю, на третьем этаже - мама. Я подошла, говорю: «Мама!». Она открыла глаза: «А что ты здесь делаешь? Где отец?». Я сказала, что мы все здесь. Ее хотели отправить в тюрьму, но она написала просьбу, чтобы разрешили объединить семью, и нас всех отправили в поселок Перспективный Долгомостовского района Красноярского края. Там был, кажется, один дом, но мы жили в землянке. А там вокруг бродили медведи. И мы начали строить свой дом. Была там одна еврейская семья, немцы, и татары, и русские - все национальности.

Там было подсочное хозяйство, мы собирали смолу; ходили в лес, вырезали желоба, зимой деревья кольцевали, летом заливали смолу в бочки. Приезжали подводы, на каждую укладывали по две 200-килограммовые бочки, увозили в Долгий Мост. Вся семья была вместе, было, конечно, легче. Брат работал в колхозе на тракторе, у нас с мамой у каждой было свое занятие. В 1950 году мы думали, что в Сибири мы на всю жизнь, там было

сказано: «на вечное поселение». Каждый месяц ходили регистрироваться, что не сбежали. Так мы прожили там до 1957 года. Когда умер Сталин, «плакали», что же дальше будет. Освободили нас, выдали паспорта. Я вышла замуж, у меня сын и дочь. И в 1957 году приехали обратно.

Приехали, а в дом нас не пускают. Когда вывезли второй раз, оставалась мамина сестра, была жива и мамина мама. Одно время там находилась школа, потому что дом был большой. Мамина сестра работала в школе уборщицей, там и жила. Мамина сестра никогда ничего не боялась. Приезжала к нам в Сибирь, когда нас выслали второй раз. Когда мы вернулись, поехала в Резекне, в милицию, разбушевалась: как вы смеете не прописывать, это их дом, и в милиции написали, что прописать разрешают.

В конце концов ее вызвали в милицию и спросили: «По какому праву ты их прописала?». И она ответила: «Делайте со мной, что хотите, но он хозяин, как я могла его не прописать?». Вот так мы оказались в своем доме, сейчас там живет брат. Мы два раза были в Сибири, и оба раза вернулась вся семья. Отец умер здесь, и мама умерла здесь. Страх, что вышлют снова, не проходил, и во сне видела, что меня уводят, заталкивают в вагон, и еду я, еду, а после 1990 года, когда Латвия стала свободной, я таких снов ни разу больше не видела. Как чудо какое, просто из головы вон, что меня могут забрать и увезти.

Отец в 1940 году, когда вошли русские, стоял на перроне и сказал: «Что им здесь надо, их следовало бы грязной метлой вымести отсюда». Этого было достаточно. Кому-то отец не подписал разрешение на пилку леса. Я нашла у мамы документы, когда его взяли второй раз: «Особо опасный государственный преступник, эксплуатировал работников, имел хозяйство». В 1949 году мы боялись, что нас вывезут, вся семья ночевала у соседей. Одну ночь, потом родители сказали: «Будем спать дома, что будет, то будет». Утром слышим, что соседа увезли, у которого мы спасались. У них была своя мельница.

Мои дети учились здесь в школе, на них смотрели как на людей второго сорта, везде нужна была характеристика, а как напишешь, что был выслан, так только в уборщицы и брали. Позже я продавщицей работала. И проработала тридцать лет.

1951. gads Perspektivnijas ciems. (Sibīrija). 8. klase. Otrajā rindā no kreisas puses otrā baltajā kleitiņā: Jevgēnija Kauliņa (dz. 1932). Otrajā rindā vidū: kopmītņu vecākā – vadītāja. Foto autors nezināms.
Jevgēnijas Kauliņas personīgais arhīvs.

Во втором ряду слева вторая в белом платье Евгения Кулиня.

1940. gads. Pirmajā rindā vidū: mans tēvs Staņislavs Kauliņš (dz. 1895) – Sakstagalā pagasta vecākais ar darba kolēģiem. Foto autors nezināms.
Jevgēnijas Kauliņas personīgais arhīvs.

В первом ряду посередине Станислав Каулиньш - волостной староста Сакстагалса.

Kauliņš Staņislavs Antona d.,
dz. 1895,
lieta Nr. 15440,
izs. adr. Rēzeknes apr., Sakstagala pag., Vorkaļi ,
nometin. vieta Krasnojarskas nov., Dzeržinskas raj.,
atbrīvoš. dat. 1944.04.09

на странице 413  Aizvestie несколько иные данные -

бежал в 1947 году

обратно вернули 22 2 1950

освобождён 30 4  1957 года

 есть воспоминания на латышском языке -

Jevgeņijas Kauliņas atmiņas

"[..] dzīvojām mēs Sakstagala pagastā Vorkaļu sādžā. Mūsu ģimenē bija [..] mans tēvs Staņislavs Kauliņš. Viņš strādāja pagastā par vecāko. Mamma, nu uz laukiem strādāja, kā uz zemes strādāja. Nu mēs visi skolnieki bijām trīs – brālis Konstantīns, brālis Viktors un brāli.. un es – māsa. Četrdesmit pirmajā gadā, kad atbrauca... mums... pakaļ, vispār es nebiju mājās. Es ar mammu gāju uz baznīcu. Tā bija laikam sestdiena, gāju pie pirmā tā sakramenta sauktā. Vot. Un mums panāca mans brālis ar riteni. Mums ritenis jau tajā bija nopirkts, velosipēds. I brauca, viņš mūs panāca pusceļā ar kaut kādu vīrieti svešu, kurš pateica, ka mums jāgriežas atpakaļ uz mājām. Nu i tā viņš, faktiski mēs varējām aizbēgt, nu kas to zina, kur. Tikai viņš aizbrauca, pateica, lai jūs atnāktu mājās. Vot. Mēs atnācām mājās. I mājās jau viss bija tur izvandīts, tur visu māju tur kratīja, meklēja ieročus vai ko viņi gribēja, bet pie mums jau nebija, pie tēva nekādi ieroči. Nu tēvs stāstīja, kā viņi atbrauca. Viņš redzēja, ka iebrauc mašīna pagalmā. Tanī laikā mašīnu nebija, ar zirgiem tik braukāja. Viņš uz tīruma tur strādāja, uz zemes ar zirgiem. Nu, viņš jau saprata, ka kaut kas nav labi. Nu... Un tad, no tā kā viņi stāstīja, cik es tur atceros, tur lika tās pekeles kopā. Pateica: "Salasaties, jums jābrauc projām. " Bet... viens tāds kareivītis, kas viņš bija, runāja krieviski. Viņš tik teica: "Mamaša, beriti s soboj vešči.” (pauze) Nu, kā viņi saka: "Ai, nevajag neko, tāpat mūs nošaus. " (sāk raudāt).
"Ta viņš palīdzēja pat pats salikt mums to, tās mantas līdzi. Nu, ta mūs tā iesēdināja mašīnā, i... aizveda laikam uz Sakstagalu, vai nē, pat uz Rēzekni laikam aizveda. Tie vagoni stāvēja Rēzeknē. Un tad viņi mūs salika vagonos – vīriešus atsevišķi, tēvu kā atsevišķi, a mūs atsevišķi vagonā. Vagons bija pilns ar cilvēkiem piebāzts viss. Nu i tā mums veda laikam, nezinu, nedēļas varbūt, ai, nezinu, mēnesi laikam veda kādu, vot līdz Krasnajarskai. [..] Nu un tur gāja tāda kā sortirovka. Brauca no kolhoza un ņēma, nu sev strādniekus. Nu un tā mūs tur izvadāja pa tiem kolhoziem. Dzeržinskas, tas Tesejeva, vēl kas tur bija kādi. Es jau neatceros, man jau tur bija deviņi gadi. (pauze) Nu i tur mēs nodzīvojām tanī Dzeržinskā līdz 57. (saminstinās) līdz četrdesmit septītajam gadam. [..] Četrdesmit trešajā gadā atnāca tēvs no lāgera, i tad [..] mēs bijām brīvi, mēs varējām jau braukt. Ā, iepriekš vēl gadam kādam, mūs bērnus veda no turienes, kur gribēja braukt, kam vecāki bija miruši, tie varēja. [..] Bija no Latvijas kaut kādi tur pridstaviceļs, tas kur lasīja tos bērnus un atveda, mēs atbraucām agrāk. Mēs atbraucām kādā četrdesmit laikam ceturtajā gadā vai četrdesmit piektajā. Nu pēc tam atbrauca vot mamma ar tēvu. Bet mamma nesagaidīja pasi, vajadzēja viņai saņemt, tāpēc, ka vīrs jau brīvs, viņa arī ir brīva. Ai, sak, atbrauksim tur – uz mājām, un tad, saka, tur izņemsim to pasi. Nu i tāpēc mums izrādās vot otrreiz atrada mammu te Latvijā. Viņu paņēma. Mūs viņi neaiztika. Paņēma tikai viņu. [..]Viņa skaitījās, ka viņa ir bēgusi. [..] Te ilgi viņu meklēja, tā kā tur ierakstīts viņiem bija ne Kauliņa, a Pauliņa. Un viņi to Pauliņu meklēja pa visu Latviju, pēc tam es arhīvā atradu Rīgā. Vot nevarēja viņi atrast viņu, būtu paņēmuši četrdesmit devītajā laikam, bet ta viņu paņēma piecdesmitajā gadā. Mēs varējām faktiski palikt visi... tepat Latvijā. Nu, bet tēvs saka: "Ai, ja jau viņu paņēma, ta i mēs brauksim." Faktiski viņš pats pieteicās. Nu i viņu, i tā mūs paņēma, visus salasīja: mani no skolas paņēma, brāli vot no skolas. Faktiski mēs varējām palikt. Nu a viņš saka: "Kā tā, viņu paņēma, a mēs te būsim. Braukšu līdzi. " Nu faktiski mēs viņu varbūt izglābām, tāpēc, ka tās sievietes bij, kuras vot viņas skaitās, ka viņas bēga no turienes, no silkas, viņiem deva trīs gadi cietumu. Sūtīja taisni uz cietumu. Vot, a cietumā tur, tur jau retai kura tika mājās. Nu vot a tā mums Kuibiševā apvienoja kopā. Mēs Kuibiševā iebraucām. Es iegāju kamerā, tur skatos – mamma sēž. Es piegāju klāt, viņa saka: "Oi! ", a šī saka: "Sēžu un skatos, kāda te meitene, sieviete kaut kāda ar mani kopā bija, a ko ta tā meitene te dara? " Es pienāku: "Ai, saka. Nu kā tad tā!" Nu vot tā mēs, ta viņa aizgāja da tam, kas tur priekšnieks cietuma, ne aizgāja, bet, tur jau pašam nevarēja aiziet, a pie durvīm tur pieklauvēja. Ta viņš atnāca, viņa pateica, ka "Man ģimene atbrauca"... ka "savienojiet mūs kopā. " A viņai vajadzēja vot tieši šodien braukt, jau viņu uz cietumu sūtīja. A mēs iebraucām rītā. Vot ta viņu atstāja, i tāpēc mēs palikām visi kopā. 
Nu a pēc tam atkal septiņi gadi mēs nodzīvojām tur vot Perspektivnajā. Nu pēc tam jau te, tad jau mūs atbrīvoja. Staļins mira, tad palika jau... Pa vienam sāka tur laist no turienes mājās. Nu i vot tā mēs atbraucām. Piecdesmit septītajā gadā. " 
"Labi, es uzdošu jautājumu par četrdesmit pirmo gadu, 14. jūniju, ja? Kad jūs aizveda pie tiem vagoniem, daudz bija vagonu? " 
"Oi, vagonu tur stāvēja, cik es atceros, tur gala nevarēja redzēt. " 
"Un cilvēku? " 
"Daudz, daudz cilvēku. Cilvēku bija katrs vagons piebāzts biezs tur. " 
"Un kad jūs sēdējāt – visa ģimene vagonā?" 
"Mēs ne ģimene, mēs, es nezinu, tur varbūt, nu vot šitie teļu vagoni, kas skaitās, un tur bija sataisītas trīs lāvas. Uz pirmās, otrās un trešās, vot šitās visas bija piebāztas pilnas un te pilns stāvēja. Tur jau neskatījās, vai tu guli, vai tu sēdi. Kā tu gribi, tā tu dari. Tur pilnīgi bija tie vagoni... logi... uz lodziņiem tiem maziem bija restes. Nu i, ka tur ienesa mums ēst ko tur. " 
"Un ko jums nesa ēst? " 
„[...] Faktiski četrdesmit pirmajā gadā mums bija līdzi paņemts... šitas... ēdamais. Nu kas kam, kam bija, kam nebija.”
"Un ko jūs ņēmāt? " 
"A ko tur. Maize bija paņemta, gaļa, kā uz laukiem bija žāvēta gaļa. A ko vairāk, vairāk jau arī neko nevarēja paņemt. " [...]"Nu kad jūs ēdāt, jums likās, tas ilgi bija? Ilgs laiks? (Intervējamā apdomā) Ko Jūs domājāt tajā brīdī? Uzvedība gan cilvēku, gan Jūsu? "
" [..] Faktiski mana uzvedība, kāda man bija, deviņi gadi, es no laukiem, ne no pilsētas, tagad gudri tie visi bērni visur. A es, ko es tur sapratu. Es pirmo klasi biju beigusi tad tikai no deviņu gadu... deviņi gadi tad man bija pirmajā klasē. A ko es tur sapratu, es sēdēju pie mammas un viss tur. Tur... Visi, kā saka, čupām bija pilns tas vagons piebāzts. A gulējām mēs to pirmo reizi, jā, uz grīdas. Tas otro reizi bij’ ar nārām, jā. A te... uz grīdas... " 
"Brāļi arī blakus bija? " 
"Jā, brāļi bija visi, mani abi brāļi bija kopā, tikai tēvs bija paņemts. Uzreiz vagonā neielaida, uzreiz viņus atsevišķi kaut kādā vagonā. Pateica: "Vi tam vstretjitjis v kance. Prijedite, aņi uže vas ždatj budut." Nu, vot, tā. [..] ui, cik mēs braucām... jūnijs, jūlijs... Mēneši divi laikam braucām. Nezinu. Ilgi, tāpēc, ka [..] pa dienu... stāvējām, pa nakti mūs veda, tāpēc ka vācieši jau iekšā sagāja. Astoņpadsmitā kādā jūnijā sākās karš, i mēs jau ceļā bijām. Mēs jau domājām, nu laikam mūs atlaidīs tagad. Bet neko mūs neatlaida. Ta mūs ilgi ļoti veda, tāpēc ka karaspēks gāja pretī, visi tie tanki, visas, ar vilcieniem visu veda iekšā Latvijā. Vot. Karaspēks gāja iekšā. I tāpēc mūs ļoti ilgi veda. Aizveda mūs tur rudenī kaut kur. Jā, div’ kādi laikam mēneši braucām.”
[..]"Ko mamma runāja, stāstīja? Mierināja varbūt kaut kā? " 
" [..] Nekādu tādu runāšanu nebija. Visi brauca neziņā. Viņi... Mēs nezinājām, kur ved mūs, uz kurieni. Vai mūs nošaus, vai mūs kaut kur aizvedīs tā, vai... To zināšanu mums nekādu nebija. Ko tur runāja? Runāja, visi bēdāja, raudāja un viss. " 
"Neviens nebija sacēlis kādu traci? Sadumpojies? " 
"Kādu tur traci! Tur stāv durvis... Lielākās stacijās izlaida, pa vienam vai pa divi, iedeva spaiņus aiziet šito ūdeni kipitkupaņemt, tur pumpe stāvēja stacijā. Nu vot, i tad tur ar šauteni visu laiku pie mums tur stāvēja. " 
"Cilvēki vagonā bija? " 
"Jā, viņi ne vagonā, viņi kaut kur laikam brauca ar vagonu to, bet, kad vagonu taisīja vaļā, aiziet tur pēc ūdens, tad viņi ar tiem štikiem stāvēja pie durvīm, nekur tu nevarēji tikt, nekas tevi nelaida. Pa savām darīšanām tāds stūrī vagonā bij robs, izcirsta grīda, nu i vot tur visi gāja. Nekādu pieturu, nekā.”
"Kaut ko deva ēst? " 
"Nu ēst ta tā deva, es atceros, atnesa tur tādu zupu, ar tādu taukiem, tur eļļa pa virsu tāda nu... Nu no sākuma to zupu nekas neēda. Mums ta bērniem tur vienalga bija, nu ne vienalga, bet mēs to nesapratām, kā vecākiem bija. Katrs ēda, kamēr viss bija līdzi. Kam beidzās, ta padalījās. Sāka mums dot to maizi, šito kirpičinku, viņš tāds bij sāļš, mums tāds likās, ka tur viens sāls. Viņš tāds nebija, bet mums maize uz laukiem bez sāļa cepa. Vot, i to maizi neēdām pagaidām, kamēr sava bija, nu a pēc tam jau gan. A tur vagonos... pilns cilvēku, visiem kaut kas bija. " 
[..]"No tā maizes kukuļa grauzdiņus taisījāt vai metāt ārā? " 
"Nē, metām laikam. Man tā liekas, ka pat stāvēja tur tos jau Sibīrijā, ka tālāk bijām pie tiem, ka piestājās, ta tur stāvēja sievietes, a bērni skraidīja, tie krievu bērni, ne ta tur arī bija badā, ta mēs tiem izsviedām to maizi. Nu a pie gala jau sākām ēst, ka nebija, ko ēst. Pieradām. " 
"Kad jūs atbraucāt, jūs gaidījāt tēvu, kad jūs izlaida no vagoniem? " 
"Kad izveda no vagoniem... Nē, kad izveda no vagoniem, aizveda tur pie tādas laikam, skola izrādās tur bija un pagalms liels. Un tas pagalms viss apstiepts ar šito kaļučaja provala. Viss apstiepts, vot tur mūs uzdzina. Lietus lija, i vot visus tos no vagoniem – vienkārši uz tīruma. Visus izlika un viss, i nekā. Prasa, kur mūsu vīri. A kur, kas tev atbildēs, kur. Viņi, izrādās, pa ceļam, uzreiz viņus citā vagonā un uz Vjatskas lāgeriem. [..]Nu vot i tur viņus, tur nomērdēja badā. Kurus nošāva, kuri nomira, kuri kā, kuri bija aizsargu vecākie vai tur kaut kādas, nu kas pierakstījis. Kas ko gribēja, to sameloja. Gribēja, lai tevi aizved, vot pasaka: "Tas pateica tādu vārdu. " Ar to pietika. Pasaki, ka Staļins nav labs. Viss. Pietika jau. Nevarēja taču neko teikt. [..]" 
"Izlaida jūs uz tīruma, un tad kā sākās jūsu dzīvošana tur? " 
"Pēc tam sāka braukt ar tiem, ar zirgiem pakaļ mums. Vot izvēlējās ģimenes no kolhoziem. Ņēma tās stiprākās ģimenes, kur šitie bērni lielāki, kur nav mazu bērnu, nav ļoti vecu cilvēku. Vot tādus ņēma tie, kā sakās, kā viņi saucās, pirkti atbrauca cilvēkus. Nu ne pirkt, bet viņi ņēma viņus par brīvu un veda. I vot viņi veda tad kur tālāk, uz ziemeļiem, kā kurš tika. Mēs tikām tuvāk Dzeržinskai. Mums no Dzeržinskas tās nekur vairāk neaiztika, bet vispār daudz kurus, daudz kurus – kā tikai vot vienu gadu padzīvo drusciņ, tur dārziņu iestādi vai ko, tevi atkal uz citu vietu. Atkal ņem un atkal sūta, sūta. " 
"Kā? Vienkārši atbrauc tur, kur jūs dzīvojat, vienkārši, kāds cilvēks atnāk, atbrauc un pasaka: "Nu es paņemšu jūs"?
"Atbrauc ar zirgu, jā, sasēstās iekšā – sēsties ragavās vai tur ratos un brauc, kur tevi ved. Un tur tie blakus iet, vot šitas, ar šauteni blakus apsardze. " 
"Ko jūs kā bērni? Jūs varējāt iet uz skolu? " 
"Vispār tur, nu pirmo gadu tas, es nezinu, laikam pirmo gadu tas bija. Pirmo gadu jau, šito gadu jau mēs četrdesmit pirmo mēs tur negājām nekas skolā, četrdesmit otro jau tur aizgāja uz pirmo klasi, uz otro klasi. A ko es krievu valodas gandrīz nezināju, krievu valodā tā es... Es nezinu, varbūt [..]otro beidzu vai nebeidzu. Vai... Neatceros. Man ta liekas pat, ka mani pārcēla uz pirmo klasi, tāpēc ka es latviešu pirmo biju beigusi. Nu ko man tur darīt tai otrajā. Nu vot tā es atbraucu jau uz šejieni, tad es šeit jau ceturtajā klasē sāku iet. Jau par divi gadi. A tā varēja tur skolā iet, bet nebija, ko apģērbt. Nebija ko ēst, nebija apģērbi kādi. Kas bija līdzi paņemts, kuri varēja paņemt, tie visu nomainīja pret maizi vai pret kartupeļu spaini vai pret... Ēst kaut ko vajadzēja. Mums nekas neko vairs nedeva. Dzīvo tu, kā gribi. " 
"Neko nedeva pat tur, kur jūs dzīvojāt? " 
"Nē, tur mums ēst nekas, tur mūs nekas nebaroja. " 
"Kā tad jūs varējāt...? " 
"A vot tā, vot i varēja. Cik badā nomira... [..] Vot, kur bērni salikti vot pa šitām, pa...uz detdomiem paņēma. Tiem, kam mātes nomira. Viņi deva bērniem, kas bija. Vot. A pašas badā mira. Nezinu neko. Kā gribi, tā dzīvo. " 
"Skolā nebaroja? " 
"Nē, kas tev tur baros! Kas tur baros skolā! Nekāda skola tur neko nebaroja. A kā mēs skaitījāmies... " 
"Bērni, kuri Krievijā ar jums kopā uz skolu gāja, nedalījās, neko nedeva? " 
"Ko viņi varēja dalīties, ka viņiem pašiem gandrīz neko nebija. Jā, mēs staigājām, ubagojām pa posilku. Ienāci tur, prasīji, iedod maizīti, nu iedod, kādu kartupelīti iedod. Viņiem pašiem nebija nekā. Viņi turēja gotiņas, ziemā un vasarā viņa ārā tur stāvēja. Šitāda sakaltusi, piena viņa varbūt, trīs litri varbūt no viņas izslauca dienā, ne vairāk. Viņi paši tur badā dzīvoja. Nebija ko viņiem tur ar’ ēst. " (pauze)
"Kad izveda jūs četrdesmit pirmajā gadā, jums nekad nebija, jūs vienmēr pie kaut kā dzīvojāt, kaut kā izdzīvojāt un savas mājas, nekā sava nebija? " 
"Kas tur varēja, kur mēs varējām celt. Tur bija sievietes un mazi bērni. Vot kā šitai Vaivodu ģimenei – viņi bija pieci bērni un sestais – stāvoklī viņa bija. Ko viņa varēja celt? Un no kā tur celt? Vot mēs dzīvojām tādā vienā kā barakā pagaidām, pēc tam kaut kur dabūjām pirtiņā, atceros, vienu pirtiņu tur mamma izīrēja vai ielaida tur viņu. Kā tur vot dzīvoja, pirtiņā dzīvojām. Čugunka tāda pa vidu, bleķa tāda plītiņa. Nu vot ar to tur kurinājām. Apkārt mežs, tur jau malka tā bija. Nu pēc tam kaut kur... atkal otrā pirtiņā, atceros bijām. Tad jau tēvs atbrauca četrdesmit trešā gadā. " 
"Kā viņš jūs atrada? " 
"Mēs jau sarakstījāmies. Jau vēstuli mums viņš vot, kad rakstīja pa visiem... Uzzināja lāgerī tur no tiem žīdiem, ka kaut kur vot aizveda uz Krasnajarskij kraj, tur uz Dzeržinsku visu. I viņš tad rakstīja vēstules pa visiem šitām... šitiem vot rajoniem: "Do vostrebovanije". Nu kad mēs atnāksim, paņemsim to vēstuli. A kas tur zināja, kur iet. A tur tāds sagadījums bija, ka mēs dzīvojām pie saimnieces dzīvoklī, un viņa, saimnieces meita, strādāja pastā par pastnieci. I mēs tur dzīvojām, i viņa saņēma, skatās: "Do vostrebovanije Kauliņi". Vot viņa atnesa to vēstuli. Saka: "Eto vam iļi ņi vam, vot pismo". I vot tā mēs sākām sarakstīties.”
"Vēstules nav saglabājušās? " 
"Nē, nav. Kur tās vēstules jau... nē... nav nekas. Nu vot i, kad mēs sarakstījāmies, tad sākām sarakstīties, tad varbūt vēstules div’ vai trīs saņēmām, i vot viņš jau zināja, uz kurieni braukt." 
"Jūs sakāt, izīrējāt pirtiņu. Kur naudiņa? Kas maksāja naudiņu? " 
"Nu tur laikam tie, nu es nezinu, viņi tur ielaida pirtiņā padzīvot. Naudu jau nekādu viņi laikam neņēma, es tā saprotu. Naudas viņiem... mums nebija, es nezinu. Es pat vot pati domāju, kā mēs varējām izdzīvot. [..] Ā, mamma gāja tad kolhozā strādāt, viņa gāja, jā." 
"Kolhozā, jā. Gribēju jautāt, ko tad viņa darīja visu laiku? Kaut kas taču bija jādara? " 
"Bija tur, vasarā laikam tur graudus tos vāca, tur kaut ko. Es jau tā ļoti neatceros, tik zinu, tad tur tāda ferma bija, cūku ferma. Viņa strādāja tur par cūkkopi. Kopa tās cūkas, ganīja tur. Nu ta viņa varēja tur drusciņ kaut ko, kā saka, nozagt. Vot šito, cūkas baroja ar šitām auzu pārslām. Kādas pārslas – auzu tikai tās... " 
"Auzu... te miza tikai auzu. A tur jau, nu, kas tur, nu tāds kā ķīselis bija, kādu drusciņ. Nu vot ta viņa kaut kur te piešuva tādas kulītes, vot starp kājām, un atnesa uz mājām. Šitā vot notika. Nu a tad, kad jau tēvs atbrauca... tad suni vot atceros kā tēvs, nozaga suni. Kaimiņiem bija tāds labs suns, riktīgs. I vot viņš to suni... nu ko, ēst vajag kaut ko. Viņš ievilka... iemānīja viņu istabā, pakāra pie griestiem, ādu nolaupīja un aiznesa uz upi, iesvieda. To gaļu mēs ēdām, ta mēs jau bijām paēduši. Nu, pēc tam tēvs sāka strādāt, tur bija kautuve jau, tāda neliela. [..] Ta jau vieglāk bija. Viņam tur varēja kādu gaļas gabaliņu izrakstīt. " 
"Un jūs kā bērni, brāļi, ko jūs darījāt, varbūt vecākiem palīdzējāt kaut ko? " 
"A ko tur bija palīdzēt? Nebija ko. Mēs mazi bijām. Manam brālim bija tad jau četri gadiņi, kaut kur, nu man tur desmit. Bet nu ko tur palīdzēt? Nebija ko palīdzēt. " 
"Kamēr mamma strādāja darbā, kas ar bērnu bija? Taču četri gadiņi tikai. " 
"A mēs trijatā tā i sēdējām mājās. Sēdējām mājās. Nezinu, skraidījām pa pagalmu ar visiem tiem vietējiem krievu bērniem. [..]" 
"Kā jūs sarunājāties ar viņiem? " 
"Nu faktiski mēs drusciņ jau valodu to zinājām. Te blakus, pie Sakstagala, mums uz laukiem blakus tās krievu... tās sādžas bija. Mēs faktiski jau sapratāmies. Nu a tie, kas nesapratās, ar laiku iemācījās. Tagad nevar iemācīties latviešu valodā. " 
"Jūs arī ļoti labi šobrīd pārvaldāt krievu valodu? " 
"A man krieviski ir vieglāk runāt kā... (smejas) kā latviski. " 
"Tas ir ietekmējums no tā laika? " 
"Nu jā. Nu tur es nodzīvoju trīspadsmit gadu, Krievijā. " 
"Mani bērni atbrauca, nezināja latviešu valodu. Viņi krieviski runāja. Mans dēls sēd pie galda, mēs runājām latviski, ta viņš saka: "Ņibataici, ņibataici", kā "ņebaltaici". Ko mēs runājam latviski. Viņš nesaprata, ko mēs runājām. Uz laukiem pie mammas tur dzīvojām. [..].”
"Labi. Kā notika tas moments, kad jūs braucāt uz Latviju? Tā diena? " 
"Uz Latviju mēs braucām... Mūs kā bērnus atveda vagonā. " 
"Tikai bērnus? " 
"Tikai bērnus veda. " 
"Cik Jums bija tad? " 
"Nu cik tas bij... Tūlīt es pateikšu... Deviņi, tā, desmit, nu.. man jau bija kaut kas laikam desmit vienpadsmit gadu vai... Jā, kaut kur tā, bet sapratnes man nebija. " 
"Sapratnes nebij’... Un divi brāļi vēl blakus, ja? " 
"Ē... Divi bija blakus... A kas trešais bija atbraucis laikam agrāk. Visi mēs braucām kopā, jā. Atveda mūs visus uz Rēzekni. " (pauze)
[..] 
"Izsēdināja jūs... " 
"A te jau Latvijā mūs satika, ielika kaut kādā kopmītnē vai kas tas bija Rīgā. Bērnunams kaut kāds bija. Vot bērnunams. Mūs tur visus... Nocirpa mums tur matus, tur utis tās izkratīja. Tur utis bija pilns, i drēbes, i šitais... i mati, i viss kas. Visus uz pirti. Visus... Iedeva mums citu apģērbu. Visus apģērba. Un tad vot brauca jau... Mēs bijām paziņojuši... Brauca mūsu radi izņemt mūs. Visus mūsus izlasīja, katram savs radinieks.[...] Mums izņēma un aizveda uz mūsu to māju uz laukiem. Vot, tur mūs aizveda. I tur mēs tā i dzīvojām. " 
"Ko jūs no Sibīrijas paņēmāt līdzi? Bija kaut kas tāds, ko jūs gribējāt paņemt? Nu jūs taču esat bērni, bērns vienmēr vai nu kaut ko no mammas, tur kaut ko vai nezinu... Kaut kādu fotogrāfiju? " 
"Nebija ko ņemt. Nebija paņemt neko... Nebija, ko ņemt mums līdzi. Kas mums... Ja tur varbūt maizes kāds gabals bija iedots, līdz Krasnojarskai kamēr mūs atveda. Ar ko mūs veda, es pat neatceros, ar ko veda. Vai ar zirgiem veda, tad tur mašīnu kā nebija... līdz Krasnojarskai tam vilcienam, kamēr salasīja visus bērnus, pielasīja to, cik to vagonu. Nu un... Tur jau baroja. Tur deva drusciņ. Pa ceļam arī baroja. " 
"Jums nebija bail, kad jūs sēdināja tajos vagonos... Vagonos, ja? Uz Latviju, kad braucāt, ka nebūs līdzi vecāku, nebija bail, kas notiks ar vecākiem? " 
"Nē, kaut kā nē, nebija bailes. Nu kā... Negribēja citi vecāki arī laist tādus kā mazākus vai... vai... Bet... Bet nu mums tās saprašanas ļoti nebija, tik vajag uz to Latviju. Tikt ārā no turienes.” (smejas)
„Ā, lai tiktu ārā...”
"Tas bija, lai tiktu ārā no turienes. Mamma teica: "Mēs jau atbrauksim, mēs atbrauksim vēlāk. Brauciet jūs, kamēr jūs ņem, laiž. " I ta viņiem tur veda tos bērnus, kuriem bija vecāki miruši, kuriem nebija vecāku. Bet... Es nezinu, viņi kaut kā tur sarunāja... ar ko viņi tur sarunāja, ar to vecāko, ka mūs paņēma. Citādi mūs nebūtu ņēmuši, mums ir tēvs un māte. " 
"Jā, jums ir tēvs un māte. " 
"Vot kaut kādu blatu tur." (smejas)
"Kad Jūs bijāt Latvijā, kad tajā bērnu namā kaut kur jūs atveda, tur pret Jums izturējās labi? " 
"Tur?" [izsūtījumā]"Jā. " 
"Pirmos gadus izturējās vispār... Mūsus tā apsaukāja, ka mēs esam fašisti, mēs esam... Viņi skaitīja, ka caur mums sākās karš, ka mēs esam fašisti, kas izvesti, tāpēc ka viņu vecāki, visi brāļi salasīti dienēt bija tur armijā, visi krita tur. Palika tad vienas vien sievietes. Nu un viņi tagad domāja, ka vot tas ir... Nu ne domāja, viņiem tā bija iestāstīts, ka vainīgi visi vot šitie fašisti, kuri ir atvesti. Ka caur viņiem sākās karš. Viņi sāka karu. I ta mūs ta apsaukāja. " 
"Cik ilgu laiku jūs tur bijāt? " 
"Kā?" 
"Tajā bērnu namā cik ilgu laiku bijāt, kamēr jūs paņēma tie radi? " 
"Ā, tur. Nu tur es nezinu. Kas nedēļu bija, kas trīs dienas. Kā kam atbrauca pakaļ. Es nezinu, varbūt mēs tur dienas trīs, ne vairāk bijām. " 
"Kad vecāki tad atbrauca? " 
"A vecāki par gadu tad atbrauca. Kāds gads pagāja, viņi atbrauca. Vot... tas bija... Četrdesmit septītajā gadā viņi atbrauca. Jā, mēs četrdesmit sestajā atbraucām. Viņi atbrauca... i vot viņi tur nesagaidīja to mammas pasi, tāpēc mammu kā bežankupaņēma. I mēs izrādās, izrādās, ka es jau te uzzināju vēlāk, kad jau pensijā biju, ka mums par šitos gadus, kurus mēs bijām Latvijā, mēs skaitījāmies pabegi. I mūs tos visus gadus paskaitīja par pensijā, pieskaitīja, trīskārtīgi.”
"Atbrauca vecāki, paņēma jūs. Kur jūs dzīvojāt? Vai pie radiem vēl joprojām dzīvojāt? " 
"A mēs savā mājā tikām. " 
"Savā mājā? " 
"Jā, no turienes, no kurienes mūs paņēma, mums tur palika mammas mamma. Viņai bija cits uzvārds. Man mammai Kauliņa – viņa pie vīra izgāja Kauliņa, a viņai bija Ivanovska uzvārds. I viņa nebija tanī sarakstā, i viņu atstāja tanī mājā, i viņa to māju vot šitā saglabāja. Tā māja palika. " 
"Vecāki, kur viņi gāja strādāt? Viegli atrast darbu, vai negribēja ņemt? " 
"Nu kā, kolhozā tāpat dzina visus. Kolhozā kā četrdesmit devītajā laikam gadā vai četrdesmit astotajā kolhozi bija. Līdz kolhozam nu kā, nē, tur nu kā uz laukiem. Strādāt tāpat vajadzēja iet. Ne jau kantora... kantora ja kaut kur vai skolā gribēji... Skolā ar’ tā skatījās pagreizi. Nu vot. Es zinu, ka mani spieda kā tā komjauniešos rakstīties visi. Klasē atnāca tāds partorgs, kas tur viņš... "Rakstaties, vot, komunistos!" Es saku: "Es nerakstīšos." "Kak! Počemu i kak!" [..] Atnāku uz mājām, stāstu, es saku – tā i tā. „Nu ko tu neraksties,” saka. Pēc tam atkal viņš ne... Es saku: "Es nevaru rakstīties," es saku. "Es izsūtīta biju. " "Ā, izsūtīta, ta skaidrs!" (smejas)Tā i neierakstīja. " 
"Nedrīkstēja rakstīties? " 
"Viņi neņēma vienkārši. Mēs skaitījāmies otrās grupas cilvēki. Mūsus darbā nevarēja... Ja tu iestājies darbā, kur pilsētā, uz laukiem tu darīji, ko darīji... Mūsu kā uzzināja, uzreiz: "Autobiografiju pišici! " Kuri uzrakstīja, ka mēs bežanci bijām, ta viņus tur tā pieņēma, bet, ka pa taisno raksta, ka izsūtīti četrdesmit pirmais gads, viss, nekur tevi neņēma. Neņēma darbā. Pat skolā pret bērniem citādi... kā saka, attiecības citas bija.”
[...]"Nu tad otru reizi, pastāstiet par otru reizi, kad jūs aizveda. " 
"Otru reizi, vot tā otru reizi tas bija, ka paņēma mammu tikai, a tēvs pieteicās pats, kā es jau teicu. Tēvs, es teicu laikam, viņš pieteicās... " 
"Ko jūs teicāt: gribat, negribat? " 
"A ko mums negribēt... "Pēc manis atbrauca uz skolu ar šauteni. Un viss. Iegāja klasē, mani paņēma no klases un aizveda uz mājām." 
"Tēvs vienkārši pateica: "Jā, brauksim. " Un vienalga ar šauteni aizbrauca Jums pakaļ? " 
"Nu vienalga, jā. " 
[..]"Jā... Kur... Tad jau jūs uz citurieni, ja? " 
" [..] Tad mēs braucām uz... ē... veda mūs uz Rēzekni... ē... uz Rēzeknes cietumu. Šeit cietums bija Rēzeknē pretī baznīcai (fonā runā sieviete, virinās durvis), kur tagad tā... Taisni pretī lielajai baznīcai, tur bija liels cietums. Vot atveda uz to cietumu mūs: mani, maz... jaunāko brāli un tēvu. Vot visus... mmm... atveda uz turieni. Vecākais strādāja kaut kur aiz Viļāniem uz traktora. Viņi tur... Viņš brauca uz mājām, un viņam pateica: "Nebrauc, tavu ģimeni paņēma, tu nebrauc! " (iesmejas) A viņš... viņš atgriezās, aizbrauca uz darbu. A tur nu kādu dienu paglabājās, otru, viņu vienalga meklēja. Jā, nu i vot tā viņi tur atrada, i no traktora paņēma tādu ar visām drēbēm, kādas bija netīras, tādas ar visām tām paņēma. I vot tad atveda uz cietumu, uz šejieni. Vot i sāka... Mani ielika arī kamerā tur, naktī ieveda, tādā kameras nāras tās, tur cilvēki guļ. Iegāju, tāds... Durvis aiz manis aizcirtās, es stāvu, nezinu, ko darīt tālāk. Ta tur viena sieviete paprasīja: "No kurienes tu esi? " Izrādās, viņa pati no Sakstagala, mūsu ģimenei zina visu. I saka: "Oi! " Es saku: "A mamma kur? Man pateica, ka mani pie mammas vedīs. " A viņa saka: "Oi, mammu sestdien paņēma, mēs domājām, ka viņa jau pirtī mājās izmazgājusies. Viņu paņēma no kameras." Izrādās viņu paņēma, pārcēla uz citu kameru, a mani vot ielika ar tām sievietēm kopā. I tā mēs, faktiski līdz Kuibiševai mēs braucām visi atsevišķi. Tēvs atsevišķi, nu kā vīrietis vagonā. Mūsu vagonā visus bērnus: mani un... nu tad mums... tad mūs apvienoja kopā. A mammu gribēja tanī dienā jau sūtīt uz cietumuvot divi brāļi. I tā līdz... tikai Kuibiševā es vot satiku mammu. Iegājuši tanī... kamerā mani... kaut kāda sieviete ar mani blakus bija, nezinu, nu arī tāda izsūtīta. Nu vot, tad mamma sēž tur. Es skatos – mamma sēž uz tām nārām. Es piegāju klāt. Viņa, domāju, neceļas, neko nesaka. A tad es saku: "Mammu! " Viņa saka: "Vai, kur tad, saka, tu? " Šī skatoties, ka pie durvīm iegrūda iekšā sievieti un tādu nelielu (smejas) bērnu. Lai jau man tolaik bija jau.. cik ta jau man gadi... jau piecdesmitajā gadā es jau tāda biju... Bet... nu... vienalga kā no laukiem. Viņa skaitījās kā bežanka. Bet ģimeni mūsu nebūtu ņēmuši. Es pat... ē... gadi te pieci tam atpakaļ ar meitu aizbraucu uz Rīgu, tanī arhīvā paskatījos. Tur tā ierakstīts: Kauliņš Staņislavs – dabrovoļna ar ģimeni pieteicās braukt otrreiz. Un tas pareizi bija – viņš pieteicās, varēja nebraukt. Nu mamma varbūt būtu šlāgerī tikusi, tad viņa nebūtu atgriezusies. Nu vot tā. Nu i tā mēs vot tikām tanī Perespektivnajā. Tur atveda, tāds laukumiņš tikai. Kas tur – mājiņa viena vai kaut kāda bija. Paši uzcēlām mājiņas. No sākuma zemļankā dzīvojām. Izrakām tādu bedri. Salikām ko tur zemļankā, nu kā, pa vasaru tas bija. Tur lāči apkārt staigāja. Tur visapkārt šitā... taiga splašnaja. Tur varēja simtiem kilometru iet, tur viena taiga. Nu vot tā tur sākām. Sāka no blakus šitiem... sādžām mums atnesa tur... pienu kādu vot. Vai pārdot vai citreiz atnesa tāpat iedot, vai kaut ko. Vot tā sākām, sākām pa mazam. Iestādījām ko tur... " 
"Iestādīt no kaut kā vajadzēja. Vajadzēja kaut kur nopirkt, vai arī kāds iedeva sēklas? " 
"Sēklas... nu sēklas vot no šitiem, kas blakus lau... šitie sādžās dzīvoja. Nu tur sādža ar tuvu nebija. Tur septiņi kilometri, tur laikam deviņi kilometri, vot tā. Tā vot staigājām uz turieni, mainījām drēbes, kādas bija, ar viņiem. Nu pēc tam vot jau, kā saka, nākošo gadu, mēs jau... ā... Mēs jau sākām strādāt tanī pat gadā. Taisījām tos tādus koluškus, kur vajag priedē sadzīt, lai to pakārtu. Vot šito visu mēs ziemā gatavojām. Jau mums maksāja tad. A pa vasaru lasījām to... sveķus tos. Tur arī jau mums maksāja. Tur jau mēs varējām dzīvot, kā saka. Visa ģimene kopā. I... nauda bij... Jau nauda bij. Jau paēduši bijām. Veikaliņš turpat bija. Pat klubs tur bija. Uzstāties staigājām, tur uzstāties. " 
"Kā jūsu uzvedība vispār gan četrdesmit pirmajā, gan piecdesmitajā gadā... Tā attieksme, ka tu dzīvo svešā apkārtnē, tā nav Latvija, tas viss ir svešs. Bija prieks, laime, vienkārši dzīve kā parasti, ja? " 
[..]"Smaidījāt, prieks, svētki, dzimšanas diena? " 
"Jā, prieks, svētki, viss, viss, visādi bija, jā. Pieradām. Arī paraksts bija ...paseļenije. Mēs jau zinājām, ka mēs tur visu laiku paliksim. Sākām sarakstīties ar Latviju. Mammas māsa atbrauca pie mums ciemos, bija atbraukusi. Vot. Nu i... Tad jau mēs dzīvojām kā sava veida izsūtīto ģimene, var pateikt. Viss tur pasilkās, nezinu, cik tur bija... nu... cik tur ģimeņu bija... Laukumiņš diezgan liels tāds bija. " 
"Tā skaitījās jūsu teritorija, zeme? " 
"Zeme tur – dari, ko gribi, ej roc, ko tu gribi. " 
"Bet tā ir jūsu vai tā ir sveša? " 
"Tā ir valsts. Bija zeme, i dari tu ko gribi uz viņas. Vai tu gribi sēj, gribi ar, gribi... lopus... Govi turējām, cūku turējām. Tur viss bija par brīvu. Nevajadzēja nekādi nodokļi, neko maksāt. Visu mēs turējām. Saimniecība bija. I... vistas turējām, i... Tur jau dzīvojām brīvi. Bet tanī pasilkā vienkārši visi bija izsūtītie. Nu cits tur ieprecēja kādu blakus kaimiņnieci, no blakus ciema, tur no jaunajiem. Vot apprecējās. Tā es tur apprecējos. Nu viņš arī izsūtītais bija – ukrainietis. " 
"Ukrainis? " 
[..]"Un, kad jūs atbraucāt uz Latviju, jūs arī dzīvojāt te, savā mājā? " 
"Nu mēs dzīvojām tur pie mammas, uz laukiem, kādu laiciņu. A pēc tam... Rēzeknē mēs te noīrējām dzīvokli, i dzīvojām Rēzeknē. No tā laika... tā es... pa Rēzekni esmu. " 
"Kāda Jums ir izglītība?" 
"Nu kāda. Kas es septīto klasi... es te nepabeidzu, no septītās klases mani paņēma. Tur es... astoto arī pabeidzu, sāku strādāt, vajadzēja strādāt. Nu, vot visa mana izglītība. Atbraucu, jau man divi bērni... " 
"Divi bērni? " 
"Jā, kur es varēju mācīties... " Atmiņas/intervija ar Jevgeņiju Kauliņu glabājas Rēzeknes augstskolas vēstures maģistrantūras 2. kursa maģistres Jeļenas Aleksejevas personīgajā arhīvā.

http://www.archiv.org.lv/aprinki1941/index.php?id=72

Дети Сибири ( том 1 , страница 916  ):

мы должны были об этом рассказать... : 
воспоминания детей, вывезенных из Латвии в Сибирь в 1941 году :
724 детей Сибири Дзинтра Гека и Айварс Лубаниетис интервьюировали в период с 2000 по 2007 год /
[обобщила Дзинтра Гека ; интервью: Дзинтра Гека, Айварс Лубаниетис ; 
интервью расшифровали и правили: Юта Брауна, Леа Лиепиня, Айя Озолиня ... [и др.] ;
перевод на русский язык, редактор Жанна Эзите ;
предисловие дала президент Латвии Вайра Вике-Фрейберга, Дзинтра Гека ;
художник Индулис Мартинсонс ;
обложка Линда Лусе]. Т. 1. А-Л.
Точный год издания не указан (примерно в 2015 году)
Место издания не известно и тираж не опубликован.
- Oriģ. nos.: Sibīrijas bērni.